Signes un Tomasa gadījumā diagnoze ir itin vienkārša: ja kādam no viņiem sāp, otram vajadzēs sāpēt vairāk. Viņa melos par akūtu alerģiju no riekstiem, kamēr viņš zags dizaineru krēslus. Abi ir priviliģēti divdesmitgadnieki, kuri nespēj norēķināties par savām restorānu vakariņām un jaunizdomā karjeras pavērsienus. Un tad Tomasa kaprīze kļūt par laikmetīgo mākslinieku uzplaukst. Toksisko attiecību sāncensība noved Signi līdz pašindēšanas performancēm: vienas sievietes šovs var sākties.
Norvēģa Borgli no jelkādām morāles bremzēm atlaistās satīras slimākā daļa ir tā, ka šeit nav nekā personīga – viss šajā pasaulē pastāv simpātiju un uzmanības dēļ. Kannu “Īpašā skatiena” konkursa smieklīgākā traģēdija – ja vēlas, traģiskākā komēdija – ir par mūslaiku narcisisma redzamākajiem, nežēlīgākajiem simptomiem. Mēdz teikt, ja romantiķim sāp zobs, tad zobs sāp visai pasaulei – norvēģu aktrises Kristīnes Torpas varone bezierunu manierē ir gatava izraut tos visus, lai tikai skatītājs viņu ar acīm kaut īsu brītiņu noglāstītu.
