Satīras un Dzejas metamorfoze divos cēlienos
Šis ir stāsts par to, kā brūk vecā pasaule. Izrādes centrālais tēls — Kāpurs — dalās savos novērojumos par sabiedrības sašķeltību, meklējot atbildes uz jautājumu, kāpēc tik daudzi šodien dzīvo dusmu un naida pārņemti.
Kāpurs ir pietiekami drosmīgs, lai atklāti paustu viedokli par novecojošo izglītības sitēmu, par reliģiskajām dogmām, kas gadsimtiem tikušas uzspiestas cilvēcei, par mūsdienu naudas kultu, kas mūs pārvērtis par brīvprātīgiem parādu vergiem, un par politisko hipnozi, kas liek mums redzēt ienaidnieku līdzcilvēkā, nevis sistēmā. Viņš preparēs arī mūsu kolektīvās bailes no nāves un novecošanas, kas liek mums bēgt no savas patiesās dabas.
Līdztekus sabiedrības analīzei, Kāpurs ļauj ieskatīties arī savas dzīves aizkulisēs. Viņš atklāj ļoti personisku un intīmu stāstu par savu iekšējo transformāciju, kurā Rihards Čerkovskis pārtapa par Ekhartu Kūpu. Skatītāji uzzinās par misticisma aizsākumiem viņa dzīvē — par brīdi, kad viņš paredzēja savas vecmāmiņas nāvi, un par ceļu līdz atpestīšanas meklējumiem.
Izrādes noslēgumā Kāpurs dalīsies ar savu vīziju par to, kā mēs, apzinoties vecās pasaules drupas, varam sākt būvēt jaunu sabiedrību vai vismaz kopienu, kas balstīta uz patiesu izaugsmi. Tā būs praktiska un vizionāra saruna par iespēju radīt vidi, kurā cilvēks vairs nav sistēmas skrūvīte, bet gan dzīva būtne.
Svarīga piebilde par perspektīvu: Viss teiktais jāuztver caur īpašu prizmu — ar saviem novērojumiem un idejām dalīsies tikai Kāpurs. Kāpurs apzinās, ka ir "zemāka" dzīvības forma, kas rāpo pa zemi un redz pasauli no pašas apakšas. Izrādes dziļākā jēga slēpjas tieši šajā kontrastā: skatītāji zālē ir tie cēlie un skaistie Tauriņi, kuriem piemīt spēja lidot. Taču ikdienas raižu, steigas un sabiedrības spiediena pārņemti, viņi ir aizmirsuši par savu īsto būtību un spārnu vērienu. Kāpurs nav šeit, lai mācītu lidot, bet gan lai atgādinātu Tauriņiem, ka ir laiks pamosties.
Īpašais viesis: Kāpurs ir izmantojis visu savu šarmu un pierunājis dzejnieci Mieru Kūpu pievienoties Tauriņu ballei. Lai gan sākumā, pirmo reizi izdzirdot par Kāpura iecerēto pasākumu un ieraugot afišas skici, dzejniece bija kategoriski pret jebkādu saistību ar to, taču Kāpura apbrīnojamā neatlaidība kliedēja viņas šaubas. Dzejniece piekrita kļūt par vakara īpašo viesi, solot pasākumam piešķirt īpašu, kosmisku mirdzumu.
Un tā skatītājiem pēc Kāpura monologa būs iespēja baudīt ko patiesi īpašu – dzeju, kas saplūst ar kosmiskiem ritmiem.
Par žandru: Šis vēstījums tiek pasniegts satīras žanrā. Satīra nav vienkārši izklaide vai joki jokā pēc; tas ir ass un izsmalcināts mākslas veids, kas izmanto ironiju un sarkasmu, lai izgaismotu sabiedrības trūkumus, liekulību un absurdas situācijas. Satīra neuzliek autoram pienākumu smīdināt publiku, taču tā sniedz skatītājam brīvību un iespēju smieties pat par visnopietnākajām vai neērtākajām tēmām. Tas ir veids, kā caur smiekliem un provokāciju nonākt pie dziļākas sapratnes un pašrefleksijas.
Filozofiska piebilde: Tauriņš nav tikai kukainis; tas ir viens no spēcīgākajiem simboliem, ko cilvēce izmantojusi, lai skaidrotu dvēseli, pārmaiņas un realitātes dabu. Sengrieķu valodā vārds "psyche" nozīmē gan "dvēsele", gan "tauriņš". Filozofijā tas simbolizē cilvēka garīgo izaugsmi - Kāpurs ir mirstīgā, materiālā pasaule un fiziskais ķermenis, kas "rāpo" pa zemi. Kūniņa simbolizē nāvi vai introspekciju (iegrimšanu sevī). Tauriņš ir atbrīvota, nemirstīga dvēsele, kas paceļas augstākā apziņas stāvoklī.
Džuandzi un sapņa mīkla (Austrumu filozofija)
Slavenākais stāsts par tauriņu filozofijā pieder daoistu meistaram Džuandzi (4. gs. p.m.ē.). Viņš reiz sapņoja, ka ir tauriņš, kas priecīgi lidinās apkārt. Pamodies viņš uzdeva fundamentālu jautājumu:
"Vai es esmu cilvēks, kurš sapņoja, ka ir tauriņš, vai arī es esmu tauriņš, kurš šobrīd sapņo, ka ir cilvēks?"
Šī alegorija liek apšaubīt mūsu uztveres robežas un to, cik droši mēs varam būt par to, kas ir "īstā" realitāte.
