Šis būs humoristisks vēstījums par manu tēva lomu. Es ļoti mīlu savus bērnus, bet dažkārt liekas, ka viņi mani tracina. Tas mūžīgais troksnis, nekārtība, runāšana pretīm, cūkošanās pie galda... Tās saspringtās situācijas, kad bērnistabā mazā māsa raud, jo netiek klāt kādai mantai, bet kad es to mantu viņai iedodu, lai viņa apklustu, sāk raudāt vēl skaļāk viņas lielais brālis, jo tā izrādās esot viņa manta.

Vēl vairāk sarežģī situāciju tās mammas, kas interneta vidē savus mazos bērnus atspoguļo, kā īstus eņģelīšus - kas vienmēr smuki izskatās, ir klusi un māk paši sevi izklaidēt. Tādi ieraksti liek domāt, ka citu bērni vienmēr ir tik paklausīgi, ka  viņi nekad neraud, ka viņiem nav jāmaina pamperi, viņi nevemj uz tavām drēbēm, un naktī netraucē tev miegu.

Bērni ir lieliski, esmu ļoti pateicīgs, par savu dēliņu kuram drīz būs 5 gadi, un par savu meitiņu, kurai ir gads un kaut kādi mēneši, bet es vēlos atklāti pastāstīt par blakus "neērtībām", ar ko būs jārēķinās jaunajiem vecākiem.

Tā vai citādi, man ir plāns. Kad mani bērni izaugs un dzīvos atsevīšķi. Es viņiem atriebšos, par maniem sabeigtajiem nerviem. Es viņiem piezvanīšu darbadienas vidū un lūgšu, lai viņi pie manis atbrauc. Teikšu, ka ir noticis kaut kas ļoti svarīgs. Kad viņi atbrauks, es lūgšu, lai viņi pārbauda, kāpēc man nedarbojas tējkanna. Kad viņi konstatēs, ka tējkanna ir izrauta no kontakta, viņi domās, ka es jūku prātā uz vecumu, bet es pie sevis smīkņāšu, jo tā būs mana atriebība.