Jezuītu vēsture sākās viduslaiku un jauno laiku nogriežņu krustpunktos. Jezuīti ir iespiesti starp diviem laikmetiem: viduslaikiem un renesansi. No viduslaikiem viņi paņēma sholastiskā pasaules uzskata iezīmes, no renesances – humānisma metodes un pasaules plašo redzējumu, sablenderējot visu vienā veselā un radot savu metodi un īpašu pasaules skatījumu. Arī pats Ignācijs no Lojolas, jezuītu ordeņa pamatlicējs, bija tipisks šo laikmetu bērns, kurš saprata sholastiskā laikmeta radītos trūkumus un pozitīvās puses un nebaidījās no jauniem renesances laikmeta un humānisma ideju izaicinājumiem.
Jezuīti nedzīvoja klostera mūros, kā to bija darījuši citi ordeņi viduslaikos, bet pasaulē – starp cilvēkiem un to garīgajām un materiālajām vajadzībām. Ja viduslaiku mūki bēga projām no pasaules un cilvēkiem, lai tur sastaptu Dievu, tad jezuīti – devās pasaulē, lai tur sastaptu cilvēkus un Dievu. Tautas sarunvalodā 16. gadsimtā jezuīti nereti tika dēvēti par „reformētiem priesteriem.”
Jezuīti kļuva par pirmo reliģisko ordeni Katoļu Baznīcā, kas saprata un izprata izglītības un zinātnes nozīmi, un akceptēja to par savu galveno kalpošanas veidu.Pasaule pirms tam nebija pieredzējusi tik masīvu un lielu skolu tīklu veidošanos, kas darbojās uz starptautiski aprobētas bāzes. Šīs skolas kļuva par lielpilsēta un pilsētu kultūras un zinātnes centriem, kur tika izrādītas baletas un teātra izrādes, izvietotas astronomijas un studentiem bija piedāvāta iespēja iesaistīties laju kalpošanā, īpašas organizācijās, kuru mērķis bija, ne tikai garīgi pilnveidoties, apgūt Garīgos Vingrinājumus, bet arī izdzīvot savu ticības dzīvi kalpošanā: cietumos, ielās, patversmēs u.c.
Jezuīti, kaut arī ieradās dziļās Dieva un cilvēku atstātās perifērijās un robežlīnijās, nekad nepalika tur pavisam. Doties uz perifērijām bija renesanses laikmeta jezuītu galvenais kalpošanas veids, taču garīgo stimulu, zināšanas un jaunas idejas, tika ņemtas no centra vai gluži pretēji – no citas perifērijas, veicinot ideju un pieredzes, kā arī cilvēku apmaiņu. Jezuīti bija atrodami tur, kur radās un tika ģenerētas jaunas idejas un eksperimenti, nereti viņi paši bija šie galvenie ģeneratori, bet, pats svarīgākais, viņi bija tie, kas tālāk jaunās idejas, pieredzi un eksperimentus pārcēla uz perifērijām. Arī Baltijā (bijušajā Livonijā), kas Reformācija procesā bija kļuvusi par perifēriju, renesanses laikmeta daudzas idejas un iezīmes ieradās no Rietumu un Dienvideiropas ienāca pateicoties jezuītu ordeņa kultūras, reliģiskajai un izglītības darbībai.
Par lektori:
Inese Runce ir ieguvusi vēstures bakalaura grādu kultūras vēsturē Rēzeknes Augstskolas Humanitārajā fakultātē, maģistra grādu reliģijā Fordamas Universitātē (Fordham University), Ņujorkā/ASV, maģistra grādu vēsturē LU Vēstures un filozofijas fakultātē. 2008. gadā absolvējusi LU Vēstures un filozofijas fakultāti, iegūstot vēstures doktora grādu. Kopš 2009. gada ir LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, kā arī lektore LU Humanitāro zinātņu fakultātē Baltijas jūras reģiona maģistra studiju programmā. 2009. gadā – postdoktorantūras studijas Fordamas Universitātē, 2011. gadā – stažējusies Kārļa Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē un Čehijas Zinātņu Akadēmijas Modernās Vēstures institūtā. 2013. gadā – Sarajevas Universitātē Filozofijas fakultātē, bet 2014. gadā – Kauņas Vītauta Dižā Universitātes Katoļu Teoloģijas fakultātē.
Zinātniskā ekspertīze: reliģija, Baznīcas vēsture, etnisko minoritāšu un reliģisko kopienu un ordeņu vēsture, valsts un Baznīcas attiecības, Baltijas reģiona, Latvijas un Latgales vēsture.
Lekcija notiks etnomuzejā "Cepures Pasaule", plkst. 18:30.